ČIGĀNI – KOŠIE, SIRDI PLOSOŠIE PUTNI

Čigānu dejas –

tas ir temperaments, brīvība, kaisle un dvēsele. Šajās dejās ir daudz improvizācijas un jūtu, arvien kāpināts ritms un vibrējošas kustības. Šī deja ir ļoti vitāla un piestāv dažāda vecuma sievietēm, ja vien tām piemīt spēja izjust īstu prieku un īstas skumjas.

 

Saskaņā ar senu leģendu, visi čigāni agrāk ir bijuši putni. Kādu dienu, lidojot virs zemes, tie ieraudzījuši brīnišķu pili mirguļojam saulē. Ilgu dzīti , čigāni – putni ielaidās pilī, kas bija pārpilna ar zosīm, vistām un tītariem. Tie bija pārsteigti par ciemiņu daili, un sāka košos putnus kārdināt ar dāvanām, zeltu un dārgakmeņiem – lai tikai čigāni paliktu pilī. Drīz vien visi čigāni bija tērpti mirdzošā zeltā. Tikai viens putns pretojās kārdinājumam un zeltam nepieskārās. Tas aicināja visus lidot prom, bet neviens neklausīja. Ar smagu sirdi putns pacēlās debesīs un kā akmens ietriecās zemē. Viņa nāve lika čigāniem atjēgties. Tie mēģināja pacelties spārnos, bet zelts viņus bija padarījis pārāk smagus. Vistas, zosis un tītari triumfēja, viņi gribēja turēt čigānus zeltītos būros. Bet no debesīm nolidoja maza, sarkana spalva. Tā atbrīvoja čigānus no mantas smaguma, bet spārnos pacelt vairs nespēja. Spalva pacēlās vējā un aizlidoja pasaules plašajos ceļos. Čigāni tai sekoja un, trauksmaini vicinot spārnus, putni pārvērtās par cilvēkiem. Tikai viņu dvēseles palika tās pašas – tās piederēja putniem, kas aizmirsuši lidot.